![]() Autors – Josifs Šteimans |
"ATMIŅAS UN PĀRDOMAS"
|
ĀZIJĀ UN ĀFRIKĀ
Ceļot uz ārvalstīm sāku tikai 1971. gadā – 5 gadus pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas. Pirms tam nekad nebija brīva laika (arī svētdienās). Savienot pedagoģisko un zinātnisko darbu nav viegli. Bet mana iepazīšanās ar citu tautu dzīves veidu sākās agrāk. 1942. gada beigās pēc ievainojuma frontē un vairākiem mēnešiem Magņitogorskas lazaretē (tur mani divreiz operēja – kāju un roku) mani atzina par nederīgu karadienestam. 1942.–1943. mācību gadu es pavadīju Vidusāzijas universitātē Taškentā kā vēstures fakultātes 1. kursa students. Bet drīz vien bija jāpārtrauc studijas. 20 gadu vecumā jaunieša organisms prasīja lielāku pārtikas devu – ar nelielo maizes devumu vien nevarēju iztikt. 1943.–1944. mācību gadu strādāju Taškentas apgabala Begovatas rajona krievu vidusskolas 5. un 6. klasē kā vēstures un ģeogrāfijas skolotājs. Šeit bez kara laikā parasto maizes devu varēju saņemt sakņaugu zupu un kukurūzas putru. Uzbekijā, tāpat kā Itālijā, Skandināvijā un Ziemeļāfrikā es iepazinos ar man neparastu dzīves veidu, iepazinu cilvēkus, kuru uzskati būtiski atšķīrās no maniem un manu jaunības draugu uzskatiem. Cilvēki ir ļoti atšķirīgi. To nosaka ne tikai dažādu etnosu savdabīga mentalitāte, bet arī valdošās ideoloģijas ietekme. Padomju Savienības komunistiskā partijā bija gan ateisti, gan dievticīgie. Gan monarhisti, gan nacionālisti pēc saviem uzskatiem. Gan liberāļi, gan šovinisti. Un visai bieži padomju cilvēku vidū varēja sastapt nelabojamus fanātiķus, par kuriem filozofs Etoni Mello rakstīja, ka viņi grib redzēt tikai to, kas atbilst viņu uzskatiem [1] un nīst citādi domājošus, kas pieturas pretējiem uzskatiem, ignorējot Bībeles pamācību – netiesājiet un jūs netiksiet tiesāti [2]. Pēc Otrā pasaules kara es biju Florencē, kas pamatoti tiek uzskatīta par augstākās mākslas pakāpes pilsētu [3], apmeklēju dažādus muzejus un katoļu baznīcas Itālijā, kur apbrīnoju Mikelandželo gleznas un skulptūras – jūdu karaļa Dāvida skulptūru Florencē un Sikstīnas kapelu Romā [4]. Iepazinos ar Zviedriju, kur karalim bija tikai reprezentīvas funkcijas [5]. Marokāņu valsti formāli dēvēja par konstitucionālu monarhiju, bet karalim tur bija plašas pilnvaras un viņu uzskatīja par svētu [6]. Filozofs Dž. Stivensons pamatoti uzskatīja, ka zināšanas ir spēks, kas piespiež cilvēkus rīkoties noteiktā veidā [7].
Zināšanu avots dod ne tikai grāmatas, bet arī ceļojumu iespaidi un pārdomas par tiem. Jāpiekrīt Žanam Polam Sartozam, kas rakstīja, ka ja domas un atklāsmes ir tikai sajūtu līmenī, tad reālisms neizbēgami izzūd [8]. Krasas atšķirības starp dažādu kontinentu tautām neskar dominējošo – pašapliecināšanas tieksmes. Pašcieņu nodrošina tas, ko cilvēki uzskata par panākumiem. Sevišķi, ja viņu pretenziju līmenis nav visai augsts [9]. Atšķirība starp dažādu tautu nodarbošanās veidiem ir krasa. ASV lauksaimniecībā nodarbināts iedzīvotāju mazākums, bet marokāņu valstī – vairākums [10]. Visai atšķirīgi ir arī dažādu tautu reliģiskie uzskati. Itālija ir katoļu valsts, bet Zviedrijā dominē protestantisms. Kristīgās reliģijas pamatu pamats ir humānisms. Taču ne vienmēr aicinājums mīlēt cilvēkus tiek īstenots. Latgaļu teologs S. Škutāns rakstīja, ka kristietības izplatīšana Latvijā bija svēts darbs, bet tā sekas bija baltu cilšu neatkarības zaudēšana un vācu kolonizatoru patvaļa [11]. Taču jezuīti guva plašu atbalstu Latvijā, jo lietoja vietējo valodu, nebija mantkārīgi un atšķīrās ar patiesu cilvēciskumu [12].
Musulmaņi Vidusāzijā būtiski atšķiras no musulmaņiem Ziemeļāfrikā un Tuvajos austrumos, kur ir liela fundamentālisma ietekme. Dažkārt to izskaidro tādējādi, ka musulmaņi kristiešu valstīs sastopas ar atstumtību un diskrimināciju [13]. Korāns gan māca, ka musulmaņi var nokļūt paradīzē un dzīvot tur mūžīgi, ja viņi būs padevīgi liktenim un varas iestādēm [14]. Bet katru principu var iztulkot dažādi. Šeit ir acīmredzot domāta padevība musulmaņu valdniekiem, bet nevis kristiešu valstu varas iestādēm. Iepazīšanās ar dažādām zemēm, tautām un reliģijām paplašina mūsu redzesloku. Uzbekijā es sapratu, ka šīs republikas musulmaņu vairākums būtiski atšķiras no musulmaņiem arābu valstīs, ka marokāņi nav identiski Tuvo Austrumu musulmaņiem. Un, galvenais, jebkuras tautas dažādi slāņi ir visai atšķirīgi. Gan miermīlīgi, gan agresīvi. Gan strādīgi, gan slinki. Uzbekijas valsts saimniecībā „Daļverzin”, kurā es dzīvoju, ražoja kokvilnu. Kad pienāca laiks savākt ražu, tad lauku darbos piedalījās visi – ne tikai algotie strādnieki, bet arī grāmatvedības personāls, skolotāji un skolnieki, medicīniskais personāls un pensionāri. Vajadzēja steigties, lai nerastos zaudējumi. Tas bija nogurdinošs roku darbs. Pieredzējušās un veiklās kokvilnas audzētājas ātri vien sabāza maisos noplūkto kokvilnu. Bet iesācēji atpalika. Šajā valsts saimniecībā dzīvoja un strādāja galvenokārt uzbeki. Uzbeks bija arī direktors, kura pavēles viņa ciltsbrāļi izpildīja nekavējoši. Paklausība priekšniecībai bija tradicionāla, tāpat kā sievas paklausība vīram. 1943. gadā Duļverzinā dzīvoja arī daudz krievu un ukraiņu. Daļa šeit strādāja jau pirms kara, bet pārsvarā tie bija evakuētie no PSRS apgabaliem, kurus okupēja vācu karaspēks. Viens no Daļverzina vadošiem darbiniekiem bija ukrainietis Vasilijs Koševojs. Pateicoties viņa rūpēm, kara invalīdus, kas strādāja šeit, apgādāja ar apģērbu un pusdienām. Vietējiem uzbekiem bija piemājas saimniecības, kas nodrošināja prāvus ienākumus. Viņi pārdeva melones, vīnogas, rūgušpienu un citus pārtikas produktus. Turīgākie uzbeki bija visai viesmīlīgi. Man periodiski bija jāpiedalās skolotāju semināros rajona centrā – Begovatā. Ceļš bija tāls – ap 20 kilometru. Transporta nebija un es devos ceļā naktī, jo dienā, kad temperatūra sasniedza 40 grādus, tālo gājienu nevarēja izturēt. Soļoju visu nakti un jaunībā izturēt šādu pārgājienu bija samērā viegli. Bet visai nepatīkamas bija skaņas, kas mani pavadīja bieži – šakāļu un hiēnu skaļā rūkšana. Viņi gan nemetās virsū dzīviem cilvēkiem, bet labprāt baudīja miroņu gaļu. Taču apziņa, ka tuvumā ir plēsīgi zvēri, radīja neomulīgu noskaņojumu. Ceļā uz Regovatu parasti izdevās atpūsties kādā uzbeku ģimenes mājā. Tās iemītnieki parasti gulēja tikai līdz pulksten sešiem, lai jau no agra rīta sāktu darbu savā piemājas saimniecībā. Uzbeku viesmīlības tradīcija prasīja pacienāt ciemiņu. Dažreiz tas bija garšīgais plovs. Rīsus ar aitas gaļu, sakņaugiem un specijām ēda rokām (karoti un dakšiņas nepasniedza). Ja plovs netika gatavots, tad ciemiņam pasniedza zaļu tēju un kviešu plāceņus, ceptus speciālā krāsnī. Uzbeka mājā nebija krēslu. Saimnieki un ciemiņi sēdēja uz spilventiņiem, kurus izvietoja tepiķī. Ģimenes māte, kas apkalpoja ciemiņu, parasti apsedza seju ar tā saucamo parandžu (svešiem vīriešiem uzbekiete nedrīkstēja rādīt savu seju). Taču šo aizliegumu daudzas uzbekietes neievēroja. Valdošie Padomju Savienībā komunisti formāli neaizliedza dievticīgiem cilvēkiem piedalīties dievlūgšanā, bet faktiski lika šķēršļus reliģiskiem rituāliem. Uzbekijas musulmaņi lasīja Korānu un apmeklēja mošeju. Taču to lielākā daļa izturējās iecietīgi pret kristiešiem un ateistiem. Nepamatots ir uzskats, it kā musulmaņu lielākā daļa ir agresīvi noskaņoti pret citādi domājošiem. Kazaņas tatāru vairākuma attieksme pret kristiešiem ir visai miermīlīga. Azerbaidžānas iedzīvotāju vairākums ir musulmaņi, bet viņu attieksme pret armēņiem un citiem kristiešiem ir draudzīga.
Mūsdienu Pakistānā un Saudas Arābijā, tāpat kā Ēģiptē musulmaņu tradīcijām ir svarīga loma. Taču šo triju valstu valdošās aprindas cieši sadarbojas ar ASV valdību un neaicina karot pret „neticīgajiem” amerikāņiem. Savdabīgi ir arī musulmaņi marokāņu valstī, kuru man izdevās iepazīt.
1978. gadā man izdevās apmeklēt Ziemeļāfriku tūristu grupas sastāvā. Šo braucienu organizēja Latvijas arodbiedrību padome, lai iepazītu pedagogus ar dažādu valstu iedzīvotāju dzīves veidu. Tūristu vidū bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docētāja, Daugavpils 5. vidusskolas direktore, Rīgas pedagoģiskā tehnikuma direktore un citu mācību iestāžu pedagogi. šajā ceļojumā es iepazinos un sadraudzējos ar Višķu lauksaimniecības tehnikuma direktoru Antonu Kosjaku. Mēs vienojāmies ar viņu, ka katrā viesnīcā paliksim kopā ar viņu vienā istabā (bija pieņemts divus tūristus izvietot kopīgā istabā). Antons Kosjaks (Rēzeknes apriņķa zemnieka dēls) bija pieredzējis ceļotājs. Viņš katru gadu brīvlaikā apceļoja Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas zemes, jo viņu vilināja ekzotika un viņš gribēja saprast dažādu etnosu īpatnējā dzīves veida jēgu un savdabīgās psiholoģijas cēloņus. Viņš bija pārliecināts, ka nevar un nevajag uzspiest citām tautām eiropiešu uzskatus un paražas. Pēc Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas Kosjans divus gadu desmitus bija Višķu lauksaimniecības tehnikuma direktors. Viņš traģiski gāja bojā ugunsgrēka laikā, cenzdamies izglābt vērtīgu tehnikuma inventāru un aparatūru. Ceļojuma laikā Antons daudz fotografēja un daļu fotogrāfiju uzdāvināja man. Viņš bija visai interesants sarunu biedrs un paskaidroja, kāpēc tik augsti vērtē pieredzējušo zemnieku gudrību. Viņš stāstīja, ka Latvijas republikas vadītāji bieži prasa viņa padomus. Viņa rekomendācijas kā pilnveidot Latvijas lauksaimniecību viņi uzmanīgi klausās, bet praktiski nerealizē.
Apmeklējot Ziemeļāfriku, es regulāri pierakstīju novēroto un uzzināto savā dienasgrāmatā. Lūk, vairāki šo pierakstu fragmenti.
1976. gada 2. novembrisAgrā rītā mēs Maskavā iekāpām lidmašīnā Šeremetjevas aeroportā. Lidojām uz Rabatu. Pēc 6 stundām mēs bijām Ziemeļāfrikā. Mūs pavada Maskavas intūristu darbiniece Ņina, kas labi pārvalda franču valodu, kura Marokā ir otra valsts valoda, tāpat kā arābu valoda. Liela Marokas iedzīvotāju daļa ir barboni, bet tie reti runā savā valodā, kurai nav alfabēta. Arābi barbonus ir pārtautojuši (arī jaukto laulību rezultātā). Valsts dienvidos marokāņi pēc savas ārienes neatšķiras no nēģeriem, bet arī viņi runā arābu valodā. Dienā mūsu lidmašīnu pieņem Marokas galvaspilsētas – Tubaras lidosta. Mūs iepazīstina ar vietējo gidu Hasanu, ar kuru sazināmies ar Ņinas palīdzību (viņa runā ar Hasanu franču valodā, bet ar mums krievu valodā).
Ne uz visiem mūsu jautājumiem Hasans spēj un drīkst atbildēt, bet šo to uzzinām jau pirmajā sarunā ar viņu. Karalim (sultānam) Asanam II ir dēli un meitas (prinči un princeses), bet neviena no viņa sievām nav karaliene. Viņš necenšas nevienu celt šajā godā. Karalis spēlē golfu un pats vada savu lidmašīnu. Viņu uzskata par augsti izglītotu un modernu monarhu, bet viņš stingri ievēro Korāna prasības. Maroka ir konstitucionāla monarhija tikai formāli. Faktiski šajā valstī ir karaļa diktatūra un tiek piekopts arī viņa tēva Muhameda V kults. To pamato ar šī karaļa neatlaidīgu un sekmīgu cīņu par Marokas neatkarību no Francijas. Franči izsūtīja Muhamedu V uz Madagaskaru, bet bija spiesti pārtraukt deportāciju un 1956. gadā piekrist šīs Ziemeļāfrikas valsts neatkarībai.
Taču Francijai joprojām ir liela ietekme šajā valstī uz tās ekonomikas un kultūras attīstību. Muhameda V Mauzoleju apsargā jātnieki baltos zirgos un ar šķēpiem rokās. Otra grezna talantīga skulptora veidotā Rabatas ēka ir karaļa pils. Bet, tāpat kā mauzolejā, šeit ēkas izgreznošana aprobežojas ar ornamentiem (Korāns aizliedz gleznot cilvēkus un dzīvniekus). Iespaidīga ir skaista mošeja galvaspilsētā. Piecas reizes dienā šeit skan garīdznieka balss, aicinot uz atkārtotu dievlūgšanu. Kādreiz uz mošejas torņa stāvēja šajās reizēs muftis. Taču 20. gadsimta vidū lūgšanas organizēšanu modernizēja. Pie dievticīgiem griežas nevis dzīvs cilvēks, bet gan magnetafonā ierakstīta mullas balss. Rabata ir samērā jauna pilsēta. To uzcēla 20. gadsimtā un tās iedzīvotāju skaits pārsniedza 0,5 mln. Kasablankā ir vairāk iedzīvotāju, jo ir ostas pilsēta ar samērā lieliem rūpniecības uzņēmumiem. Toties Rabata ir skaistāka un klusāka pilsēta. Neparasta ir vietējo iedzīvotāju āriene. Vīrieši staigā garos apvalkos (no kakla līdz kāju pēdām) ar turbāniem vai feskām galvā. Sievietes reti ģērbjas eiropiski. Pārsvarā ir tautas tērpi un aizsega, kas aizplīvuro seju, bet kurā ir caurumi acīm. Galvaspilsētu izdaiļo koki, sevišķi augstas un biezas palmas. valsts dienvidos daudz dateļu, koki, kas nabadzīgām ģimenēm ir vienīgais iztikas avots. Vietējās sievietes prot pagatavot no šī produkta vairākus desmitus ēdienu. Vietējais klimats ir silts. Cauru gadu kokos aug apelsīni. Rabatas ielās, kurās dzīvo franči, ir grezni nami, bet pilsētas nomalēs ir nožēlojamas būdas, kurās dzīvo nabadzīgās arābu daudzbērnu ģimenes. Kā būvmateriālus tie izmanto finiera un skārda plāksnes.
Gandrīz katrā pilsētā ir milzīgs tirgus laukums, kur amatnieki uz vietas ražo savas preces un pārdod tās. Austrumu tirgus (Medūna) ir raibs un krāšņs. Šeit var nopirkt arī Eiropas un Āzijas preces – japāņu elektroniku un spāņu rotaslietas. Vietējie bērni cenšas iegūt iztiku ubagojot.
Ziemeļāfrikā ir dzeramā ūdens deficīts. Pārdevējs parkā prasa par litru ūdens gandrīz tikpat daudz, cik maksā litrs vīna. Viņš ir ģērbies krāšņās drēbēs un tēlaini dejo barbaru dejas, lai piesaistītu potenciālu pircēju uzmanību. Barbari bija pirmie ieceļotāji Ziemeļāfrikā. Daži zinātnieki uzskata it kā viņi ir ieceļojuši no Āzijas. Kafejnīcās vīrieši dzēra kafiju vai piparmētru tēju. Sievietes parasti izbēg publiskās vietas un bieži vien nevar atstāt māju bez vīra atļaujas.
Autobuss aizveda tūristus uz tuvāko pilsētu Sale (17. gs. šeit bija spāņu pirātu rezidence). Kā citur, arī šeit pircēji kaulējas ar pārdevējiem, kas sākumā nosauc ļoti augstu cenu, bet kad pircējs grasās iet prom, pārdevējs piekrīt pārdot preci par daudz zemāku cenu. Tūristi var šeit apmainīt vienu rubli pret 6 dinamām (tā dēvē vietējo naudu). Apelsīnu pārdevējs sola lēti pārdot savu preci krievu valodā. Viņš to apguva PSRS kultūras centra kursos. Algoti darbinieki stāsta, ka ciešama alga ir tikai valsts uzņēmumos. Privātuzņēmumos tā ir krietni zemāka. Taču arī tur ir grūti dabūt darba vietu. Daudziem bezdarbniekiem izdodas emigrēt uz Franciju. Daudzi franči savukārt Marokā atrod piemērotu darbu. Tie ir bieži vien inženieri, kā arī augstskolu un tehnikumu mācību spēki. Viņi runāja ar pārdevējiem franču valodā. Austrumu tirgus ir krāšņs un skaļš. Šeit tirgotāji un amatnieki ierodas agri no rīta un pamet savas darba vietas vēlu vakarā. Piedzērušus šeit satikt nevar. Islams aizliedz dzert vīnu. Taču kad rīdzinieki pacienā mūsu gidu Hasanu ar franču vīnu un Rīgas melno balzāmu, viņš nespēj atturēties no kārdinājuma.
1976. gada 4. novembris
Franču restorānos tūristiem pasniedz sausu vīnu ar minimālu grādu līmeni. Kad pusdienās atnesa zupu, pagatavotu no jūras dzīvnieku gaļas, daži atsakās no šī nepierastās delikateses. Netālu no Rabatas Atlantijas okeāna viļņi pārsteidz arī tos, kas netaisījās peldēties un stāvēja krastmalā. Bet tie, kas peldēja netālu no krasta, iznāca laukā netīri – šajā vietā laikam izplūda nafta. Braucam garām ēkai, kuru iežogoja augstas sienas un dzeloņdrātis. Vietējais gids Hasans teica, ka tā ir privāta māja, bet radās iespaids, ka tas ir cietums. Pēc 1971. gada atentāta, kad teroristi mēģināja nogalināt karali, represijas pret aizdomīgām personām pastiprinājās. Gids bija spiests atzīt, ka karaļa pretinieku cīņa laiku pa laikam aktivizējās, bet uzsvēra, ka karali tauta it kā mīl. Radās iespaids, ka vietējie cilvēki ir padevīgi un liekulīgi, jo baidās no bargām represijām. Rabatas ielās allaž bija daudz karavīru un policistu. šajā pilsētā varēja staigāt pa tumšām ielām vēlu naktī. Nekad neviens neuzbruka garāmgājējām. Dienas laikā bieži varēja sastapt ubagus, kas lūdza dāvanas un skaļi dziedāja, lai pievērstu sev uzmanību. Vakaru pavadījām restorānā „Jeļisejas lauki”. Uz restorāna zāles sienas uzgleznots Eifeļa tornis, kas atgādina Parīzi. Runātāju tostos spilgti izskanēja ilgas pēc dzimtās puses (kā saka krievi, „ciemos ir labi, bet mājās labāk”). Franču restorānā mūs pacienāja ar dažādiem vīniem. Vislabāk patika „Martini” – sarkanais un baltais. Arī mūsu gids neatteicās to nogaršot, atkal „aizmirstot” Islama aizliegumu.
1976. gada 5. novembrī
Gids Hasans stāstīja, ka strādniekam maksā 15 dirbamus dienā (2,5 rubļus) un par šo naudu var nopirkt 1 kg jēra gaļas. Bet citi mūsu sarunu biedri to apšauba. Inženieris, pēc Hasana informācijas saņem 2000 dirhamus mēnesī. Marokas teritorija pēc apjoma ir līdzīga Francijas teritorijai, bet iedzīvotāju daudz mazāk – 16 mln. Rabata ir skaista pilsēta, kurā gandrīz visi nami ir balti. Taču ar Parīzi to salīdzināt nevar.
Ceļi starp Marokas pilsētām nav sliktāki par Francijas ceļiem un tūristus pārvadā ērtos zviedru autobusos. Šosejas uzcēla franču kolonizatoru uzraudzībā. Pa autobusa logiem var redzēt sniegu kalnu virsotnēs. Bet ielejā novembrī ir ļoti silts laiks. Un tas dod iespēju savākt vairākas ražas gadā. Pēc neatkarības atgūšanas marokāņu valstī cittautiešu palika samērā maz. Vietējie ebreji un franči veido apmēram 3% no iedzīvotājiem (angļu, spāņu un vāciešu šeit ir vēl mazāk). Vietējie pusaudži apmeklē sešgadīgo pamatskolu. Lai iestātos augstskolā jāmācās vēl sešus gadus, bet tas izdodas retam. Musulmaņus apglabā kapsētā sēžot, bet vietējos ebrejus – stāvot. Kā vieniem, tā otriem ir aizliegta cūkgaļas lietošana, bet ebreju gavēnis turpinās tikai vienu dienu, bet musulmaņu gavēnis turpinās veselu mēnesi (ramadanu). Taču šajā mēnesī pēc saules lēkta var sātīgi paēst, lai paciestu līdz nākošās dienas vakaram. Ziemeļāfrikā reti var sastapt dzērājus. Ramadana laikā musulmaņi nedrīkst arī smēķēt. Stāstīja, ka Muhameds aizliedza lietot alkoholiskus dzērienus, jo kāds dzērājs ālējās mošejā. Ja aizliegumu nelietot šos dzērienus arābu vairākums šeit ievēro, tad musulmaņu svēto rakstu prasību dalīt savu īpašumu ar tuvāko, ievēro retais. 21. gadsimta sākumā televīzijas seriālā par marokāņiem vectēvs teica, ka viņu valstī par zādzību nocērt roku, bet 1978. gadā tūristi no Latvijas nesastapa nevienu marokāni ar nocirstu roku. Vīnogu ražotājiem nesola paradīzi, bet atteikties no šī ienākuma avota tie nevar. Peļņu dod arī korķu koki (mizas vietā – korķis). Marokāņi eksportē arī fosfātus (minerālmēslojumiem), naftu, cinku un zivis.
Vietējie musulmaņi, kas apkalpo ārvalstu tūristus, cenšas smaidīt, demonstrējot savu labvēlību pret svešiniekiem, lai gūtu savas priekšniecības atzinību. Autobusa šoferis stingri ievēro brauciena grafiku, lai autobuss laikā nonāk paredzētā vietā, lai mēs nenokavējam pusdienas kārtējā restorānā, kur iepriekš norunāts pa telefonu pusdienošanas laiks. Nepārkāpis grafiku, šoferis jautā saviem pasažieriem, kas sasniedza galapunktu – „horošo?” Tas ir vienīgais krievu vārds, kuru viņš zina un tāpēc to atkārto katrā piestātnē. Tūristi piekrītoši māj ar galvu un šoferis atkal smaida. Gids Hasans paskaidro, ka preču cenas ir zemas un šofera reālā alga ir samērā augsta. Viņš saņem 1000 dirhamus mēnesī, bet kilograms cukura maksā 2 dirhamus, krekls 20 dirhamus, bet apavi mazāk par 50 dirhamiem. Skolotāja alga līdzinās 1200 dirhamiem mēnesī, bet ārsta – 3000. Pensiju maksā no 60 gadu vecuma, bet tikai valsts darbiniekiem. Klimats Ziemeļāfrikā ir silts vēlā rudenī. Arī ūdens Vidusjūrā. Bet lietus līst 100 dienas gadā. Tanžekā mūs pārsteidza lietus. Kad mēs braucām no Rabatas uz Meknesu, sabojājās mūsu autobuss un šoferis nespēja īsā laikā novērst kļūmi. Hasans pasteidzās pa telefonu pasūtīt vairākus taksometrus, lai mēs laikā iebrauktu Meknesā (zaudēt pasūtītās pusdienas izmaksātu vairāk nekā brauciens taksometros). Mēs izmantojam neieplānoto pieturu, lai apmeklētu vietējā zemnieka mājas (protams, ar viņa atļauju). Mūs pārsteidza ļoti zemais sadzīves un darba līmenis. Zemi šeit ara ar koka arklu. Primitīva bija būda no māliem un salmiem, kurā dzīvoja zemnieka ģimene – divas sievas un pieci bērni. Visi ģimenes locekļi staigāja basām kājām (pirkt apavus var atļauties ne visi). Redzējām aužamo stelli, kas atgādināja viduslaikus (pašaustās drēbes ir daudz lētākas par pirktām). Abas sievas bija daudz jaunākas par savu vīru. Netīrība „dzīvojamā mājā” ir neaprakstāma. Mēbeles nekādas. Būdas iemītnieki ēd un guļ uz „kailas grīdas”, pareizāk sakot, uz smilšainas zemes, kopā ar aitām un teļiem. Galvenais palīgs darbā ir ēzelis. Tam mugurā piesien skārda traukus, lai atvestu no tuvākās upītes ūdeni, jo akas nebija. Vecākās meitenes rūpējas par saviem jaunākiem brāļiem un māsām. Vecākai meitai viens bērns piesiets pie muguras, bet otru viņa tur klēpī. Vecākās meitenes staigā garās biksēs.
1976. gada 8. novembris
Iebraucam Meknesā. Tā ir viena no visskaistākajām Ziemeļāfrikas pilsētām, kuru uzcēla 12. gadsimtā. Pilsētas centrā mošeja, kuru drīkst apmeklēt tikai musulmaņi. Bet caur vaļējām durvīm var redzēt dievlūdzējus ceļos, ar seju pret austrumiem. Mums pasniedz pusdienas restorānā, kura īpašnieki ir franči. Vīrs un sieva elegantos apģērbos sveic viesus un pēc pusdienas jautā viņiem vai ēdieni franču gaumē bija garšīgi? Šajā restorānā ir naktsbārs, kurā mēs noskatījāmies arābu aktieru priekšnesumus. Mazā skatuvē vīrieši dejoja vicinot zobenus un „rija uguni”. Pēc tam sekoja sieviešu „vēderdejas” bundzinieka pavadībā (viņš ritmiski bungo pirkstiem uz mazām apaļām bungām). Skatuve ir labi apgaismota, bet zālē, kur mēs sēžam kopā ar vācu tūristiem no Minhenes, ir tumšs. Mūsu vidū ir Rīgas konfekšu fabrikas „Laimas” direktors. Dejotāja uzmet šim bijušam basketbola čempionam uz galvas savu zīda lakatu, aicina viņu dejot. Drosminieks neatteicās. Jokodams viņš atkratījās no dejotājas pārmērīgās uzmācības un mēģināja atdarināt viņas kustības (šūpojot gurnus uz visām pusēm). Kad priekšnesumi beidzās, sākās tā apmeklētāju dejas. Sievietes dejo kopā ar vīriešiem, arābi – kopā ar tūristiem. Bagātie arābi bāž „vēdera dejas” izpildītājiem aiz jostas papīra naudu, apliecināt savu sajūsmu par redzēto. Arābu sievietes nedrīkst parādīt svešiem vīriešiem savu kailo miesu. Bet „vēdera deju” izpildītājas ir izņēmums. Viņas drīkst dejot puskailas. No Meknesas mēs braucam uz Idrisu, kas kādreiz bija sultāna galvaspilsēta. Pilsētas ielās vectēvi ubago kopā ar saviem mazbērniem. Uzzinājām, ka šeit meitenes precas 14 gadu vecumā un drīz aizsedz seju. Meknesā ir 13 mošejas ar skaistiem torņiem (minaretiem): šejienes sultānam viduslaikos bija it kā 500 sievas un 6000 bērni. Rodas šaubas vai sultāns ir vienmēr „līdzvainīgs” to dzemdēšanā. šajā pilsētā ir ap 350000 iedzīvotāju un 13 mošejas ar skaistiem torņiem (minaretiem). Musulmaņi, kas apmeklē Mošeju, noauj kājas. Hasans mums stāsta par vietējām parašām. Sahāras tuksnesī kalims (sievas pirkšana) nav pieņemts. Meitenes iziet pie vīra, ja viņam ir kamieļi, kāzu ceremonija ir obligāta tikai precot pirmo sievu. Līgavu izvēlas musulmaņu māte un līgavainis to ierauga tikai kāzu ceremonijas priekšvakarā. Ja izrādās, ka līgava vairs nav jaunava, šķiršanās ir neuzbēgama. ja nomirst vīrs, viņa sieva sēro 100 dienas, bet vīrs var precēties jau otrajā dienā pēc sievas nāves. Bēru gājienā, pavadot sievieti pēdējā gaitā, piedalās tikai vīrieši. Hasans atzīst, ka zagļi, laupītāji un prostitūtas arābu vidū gadās, kaut gan likums to aizliedz. Iebraucot Fesā, uzzinam, ka šī pilsēta pastāv kopš 808. gada un iedzīvotāju skaits šeit pārsniedz 400 tūkstošus cilvēku. Vietējā tirgū novērojam municipalitātes deputātu pārvēlēšanas mītiņu. kandidāts lietoja mikrofonu un runāja ar degsmi, izpelnoties klausītāju aplausus un atzinības saucienus. Uz māju sienām tika pielīmēti priekšvēlēšanu uzsaukumi ar kandidātu portretiem. Fesas tirgū pārdod keramikas izstrādājumus un metāla traukus ar ornamentiem. Kustību šajā austrumtirgū stipri traucē ēzeļi (ieliņas ir šauras) un arī tumšas (taupa elektrību).
Apmeklējam kinoteātri. Zāle bija pustukša. Skatītāji ir tikai vīrieši un dažas franču dāmas. Izrāda dokumentālu filmu. Marokāņu karalis satiekas ar Palestīnas arābu līderi Jusiru Arafatu. Rāda arī „zaļā gājiena” dalībniekus. Radās iespaids, ka tā dalībnieki vēršas pret Alžīru un tām Sahāras ciltīm, kas grib atdalīties no marokāņu valsts.
1976. gada 10. novembrī
šajā trešdienā arābu jauneklis mums „demonstrēja” savas zināšanas krievu valodā un savu uzticību islamam. Viņš teica: „Mūs apciemo dažādu reliģisku konfesiju pārstāvji, bet Dievs ir viens – Allahs”. Hasans mums stāsta, ka 20. gadsimta sākumā franči iekaroja varu Marokā pēc sīvas cīņas pret vāciešiem un spāņiem. Taču Spānijai izdevās saglabāt šīs valsts teritorijas daļu. 20. gadsimta beigās 30% no zemes pieder valstij, 50% – bagātiem muižniekiem, kas to apstrādā ar lauksaimnieku palīdzību, 20% no zemes platības ir lauksaimniecības kooperatīvu rīcībā, bet tajos var iestāties tikai turīgi cilvēki, jo dal;ibnieku maksa ir ļoti augsta. Kooperatīviem nereti ir traktori 9arī cukurniedru plantācijās). Zemniekam parasti ir mazāk par 8 hektāriem zemes, bet muižniekiem pieder milzīgas zemes platības. Nodokļu likme nepārsniedz 15% un tāpēc bagāto uzņēmēju tīrie ienākumi ir ļoti lieli. valsts karogā ir zaļa piecstūraina zvaigzne, kas simbolizē piecus Korāna pamatprincipus: 1) Allahs ir vienīgais Dievs, 2) katru dienu ir obligātas piecas dievlūgšanas, 3) nedrīkst audzēt vīnogas, 4) gavēnis ir obligāts, 5) vienu reizi mūžā ir jāapmeklē Meku, kur apglabāts pravietis Muhameds. Vēl viena liela pilsēta, kuru mēs apmeklējām ir Tanžēra, šeit mūs izvietoja piektās (augstākās) klases viesnīcā. Istabas, kurās mēs dzīvojām bija greznas. Pretim viesnīcai, pavisam tuvu ir Vidusjūra. Pa logu var redzēt Gibraltāru – Eiropas krastus. Šeit Vidusjūra saplūst ar Atlantijas okeānu. Tanžera nesen bija starptautiskā pilsēta. Tā vēl nesen piederēja frančiem un spāņiem, kopā ar angļiem un amerikāņiem. Braucam garām suņu kapsētai (kolonizatori nežēloja naudu pieminekļiem saviem iemīļotiem dzīvniekiem).
Greznie eiropiešu kvartāli krasi atšķiras no vietējo arābu dzīvesvietām. Šeit trūcīgiem iedzīvotājiem nav iztikas avota un viņi par katru pakalpojumu prasa bakšišu (dzeramnaudu). Apmeklējam vietējo tirgu. Tāpat kā citur pārdevēji neatlaidīgi pierunā ārzemniekus ienākt veikalā un kaut ko nopirkt. Agri no rīta izbraucam no Tanžeras uz Kasablanku. Ceļš garš – 360 km. Šī pilsēta nodibināta 3. gadsimtā. 14. gadsimtā to sagrāba portugāļi, pēc tam spāņi, bet 20. gadsimtā franči. Kasablanka ir lielākā Ziemeļāfrikas ostas pilsēta. Prāva daļa no 2 mln. iedzīvotāju cieš no bezdarba un dzīvokļu trūkuma. Šeit apmeklējām katoļu baznīcu, kuru uzcēla franči. Ēka visai moderna. Greznas vitrāžas un mikrofoni sprediķotājiem. Kasablankas tuvumā ir visai ērta pludmale. Tūristiem rodas iespēja peldēties Atlantijas okeānā un apmeklēt akvāriju, lai novērotu roņus un bruņurupučus. Otrā pasaules kara gados marokāņu teritoriju sagrāba hitleriešu karaspēks, bet drīz vien to padzina antihitleriskās koalīcijas karavīri, kuru vidū bija arī franču ģenerāļa Šarla de Golla karaspēka vienības. Nedaudzās dienas, kuras mēs pavadījām Āfrikas ziemeļos un uzzinājām daudz jauna. Gan par pagātnes notikumiem, gan par arābu un barbaru dzīves veidu un viņu uzskatiem. Dzīvi kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem palīdzēja mums labāk saprast viņu atšķirību no eiropiešiem, viņu dzīves veidu un psiholoģiju...