Autors

TICIET SAULGRIEŽIEM!

Mēs, vecie, esam tautas pamatieži,
Ap mums gan mīksti māli, irda smilts,
Tak mūžīgi – kā augšā Saulesgrieži –
Mums rūpe viena – mīļā latvju cilts.

Pēc saules laika mūsu mūži vijās,
Kaut bieži apmācies bij’ debess vaigs;
No tumsas mūsu ļaudis nenobijās:
Mēs ticējām – nāks atkal mūsu laiks.

Vēl metam skatu atpakaļ jo bieži,
Tur mūsu jaunība un mīla, prieks...
Nu stāvam te, kur mūsu Saulesgrieži,
Kas dzīvinošo gaismu katram sniegs.

PESIMISTA VĪZIJA

Vēl manī skaudrā sāpe nenorimst
Par tautas brīvību, reiz pazaudēto,
Un kauns kā nopērts suns man līdzi klimst,
Un cirstās kara brūces nesarēto.

Kad rokas nevarībā nolaidās
Un acis vērās zemē samīdītā,
Tas žņaudzējs lietuvēns tad uzgūlās
Pār mūsu saimēm svētās latvju sētās.

Klau, bargi ļaudis ļaunus lāstus kliedz
Un svešus karogus liek vīriem rokās,
Tur muguru jau mani brāļi liec,
Un māsas taigā vergu darbos lokās.

Mums jāmaļ bij’, kaut dzirnas tukšā klaudz,
Tak negodu mēs nesām klusēdami;
Bij’ lielības un skaļu runu daudz,
Bet bezcerībā slīga mūsu nami.

Kā dzirksts no akmens brīve izšķīlās,
Mēs jaunam darbam rokas atrotījām,
Kā cēlies, vilnis atkal nolaidās,
Un stāvam mēs gandrīz turpat, kur bijām.

Pat ierocis te nespēj palīdzēt,
Kas zin’, pret ko un tad par ko te karot?
Vien atliek art un jaunus graudus sēt,
Un savas sētas sargusuni barot.

Pa desu gribam uzkāpt debesīs,
Bet ne, kā zintī teikts, pa garo pupu.
Drīz Latviju prom caurvējš aiznesīs.
Te paliks serviss – kungiem vārīt zupu.

JŌVAR

Rūkūs grōmotōs un dainōs,
Naziņa vys mani mūka –
Kas tim myusu kaulim vaines,
Ka tūs vysi vēji lūka?

Vacūs laikūs kungim borgim
Pērduknes mes apslīkōjom,
Pasviļpti par Kremļa sorgim,
Sātu pamatuši, gōjom.

Svešus karūgus mes cēlem,
Mēli svešūs bolsūs lūkom,
Naidnīkam un brōļam zvēlem,
Cikom nūtērpa jau rūka.

Kōjas lymtas, placūs kiukums,
Cītušim bezgola sōpu,
Myusu radinīks niu – tryukums,
Te mes tupu, te mes rōpu.

Brōli, gona! Atsatūpam!
Napropuļt vēļ myusu molai!
Laimi cylvākam un lūpam
Dīvs vīn peļnejušim dola.

ZVĒRESTS

Dzīvas dzirkstis zvēro pelnos,
Darba alkas kņud vēl delnās.
Pūš lai Māra spirgtu dvašu,
Saucam talkā Laimu pašu –
Nedzist tautas ugunskuram,
Turam, Dieva zemi turam!

Vēl jau ozolos briest zīles,
Dzimst, kas tautas godu mīlēs,
Pratīs netikuma bīties,
Svešiem vējiem nelocīties.
Sirdī bauslis kvēl ikkuram:
Turam, latvji, zemi turam!

KARŪDZNĪKAM

Es, Latgola, tovs karūdznīks –
Vēļ dzeivs, ar goru nasalauztu,
Kas kaujas paroli dreiž klīgs,
Nu kuršu pileskolnim paustu.

Tai dzīsmei byut, kas dzysa reiz
Uz lyupom tim, kas ceiņā lyma:
Tei veiristeibu dzeislōs dzeis,
Kas, sirdī slāpta, nanūgryma.

Jau stuņde nōk, kod ceļsīs gors
Mēzt teiru tāvuzemes ōri,
Un breives gaisma – putnu bors –
Jims lidu myusu jumtim pōri.

Laiks laiku meis, un rānas dzeis,
Īs tautas gryba uzvargaitu,
Pōr zemi Dīva gaisma leis
Ar dzeivynūšu saules spaitu.