Par literāro darbību Pēteris Keišs saņem no prezidenta Andra Bērziņa rokām Valsts apbalvojumu – Atzinības krusta zeltītu Goda zīmi, 2012. gada 4. maijs

PĒTERIS KEIŠS



AIZBRAUCĒJI UN PALICĒJI

SATURS

Man lemtais laiks
Bēgļu gaitās
Palika Austrālijā
Svešas zemes smiltājā
Dzīves ceļa līdzgaitnieki
Liktenim tik bargam novēlēti
Latviešiem svešumā
Par trimdas tautiešiem domājot
Baltinavas meitene
Divas māsas
Latvijai vajadzīgi
Dzīves mezgli
Pasaules ceļos
Paliks Vācijā
Uz Īriju neaizlidoja
Vai sagaidīsim atgriežamies?
Žurnālistes gaitās
Zigfrīda Riharda Berķa veikums
Patriots un dzejnieks
Paula Ločmeļa augumu sadragāja
Diennakšu melnbaltais likteņa sūtnis
Pansionātā satiktā dzejniece

DZĪVES MEZGLI

„Mani un manu dēliņu Horenu nospēlēja vīrs azartspēlēs...” saka Valda Stalidzāne. Var ticēt, var neticēt – bet tā ir dzīves patiesība. Šis laiks spiež mūs dzīvot reklāmu iespaidā. Vai tā nav ņirgāšanās par cilvēku? Cik daudz cilvēku, naivi noticot, ir izpostījuši visu savu dzīvi un beiguši to pašnāvībā! Bet jāsaka arī: kur ir aitas, tur vienmēr būs cirpēji...
Apstāsimies pie vienas ģimenes traģēdijas. Valda Stalidzāne no Gulbenes, no Beļavas runā atklātu valodu.
2002. gada 26. janvārī Gulbenes pusē notika Valdas un Viestura kāzas. Cik tas bija skaisti un daudzsološi! Likās, ka pasaulē vairs laimes lielākas nav un nevar būt. Valda bija skaista un gudra meitene, Viesturs – stalts un brašs puisis. Viņa vārds vien piesaistīja ievērību – Viesturs! Būs ģimenes aizstāvis un sargātājs. Gribējās domāt, ka vārds izvēlēts Zemgaļu varonīgā virsaiša piemiņai.
Viesturs, aizbraucot darbā uz Vāciju, solījās sapelnīt naudu, lai Valda un dēlēns Horens var doties pie viņa. Tikai dzīvē notika savādāk. Valdai un viņas mātei Antoņinai Jekļavai nācās pārdzīvot kaut ko neiedomājamu: viņu mājās ieradās parāda, ko Viesturs bija nospēlējis „Laimētavā”, piedzinēji. To nelaimi nav iespējams izstāstīt. Ģimeni tikai tad lika mierā, kad Valda ar Viesturu oficiāli izšķīrās. Valdai dzīve jāsāk bija no sākuma.
„Kad brauca pirmo reizi uz Īriju, es raudāju, atstājot savu Beļavu, bet tagad man tur, Īrijā, jāpaliek uz visiem laikiem. Raudāju arī tad, kad pirmo reizi ieraudzīju mazos vagoniņus, kur būs jādzīvo. Tie nakts tumsā izskatījās kā palielākas suņu būdiņas,” tā stāsta pati Valda.
Bet Valda ir dzīves cīnītāja. Īrijā dažu mēnešu laikā viņa iemācījās angļu valodu, apguva augstā līmenī, lai varētu strādāt slavenajā restorānā „Pārkers” par oficianti. Restorānā darba samaksa likās pasakaina. Varēs palīdzēt mātei Antoņinai un tēvam Mārim Jekļaviem. Kaut gan darbs bija nogurdinoši smags, garas darba stundas, jāstrādā arī sestdienās un svētdienās – to visu Valda izturēja!
Tikai drīz notika negaidītākais: 2009. gada 14. aprīlī pēkšņi nomira Valdas tēvs, un māte no pārdzīvojuma arī smagi saslima. Ilgstoši bija jāārstējas un vajadzēja daudz naudas. Valda brauca uz mājām, pametot labi atalgotu darba vietu uz visiem laikiem. Bet mazais Horens nespēja saprast, kāpēc viņu atstāja labais, mīļais vectētiņš: katru dienu viņi pavadīja kopā. Bēdas un asaras.
Taču Valdai vajadzēja braukt atpakaļ uz Īriju, nezinot, vai atradīsies darbs. Dārgie lidojumi, bēru un citi izdevumi paņēma visu iekrāto naudu. Pēc ilgāka laika atgriežoties Īrijā, Valdai tobrīd nebija pat apkopējas vietas. Nebija naudas, lai nopirktu kaut dažām dienām pārtiku, maciņā vien daži eiro.
Un tad Valda nolēma pabūt, kur kādreiz bijusi: doties pa tūristu taku, kas stiepjas 8 km garumā. Slavenās Mohēras klintis, kuru augstums pārsniedz 200 metrus un no kurienes gājējs var viegli nokrist... Redzot, kā Atlantijas okeāna milzīgie viļņi sašķīst pret Mohēras granīta klintīm. Rietumīrija ir pievilcīga un krāšņa, kur gājējs, veroties tumšajos okeāna ūdeņos, atceras leģendāro kuģi „Titāniks”, kas nogrima 1912. gadā... Tie visi cilvēki taču gribēja dzīvot! Pret vareno dabas spēku te katrs sāk izjust cieņu un bijību. Arī Valda, kad pēkšņi sāka zvanīt mobilais telefons:
„Kur tu esi, vai vēl dzīva? Es par tevi tikko redzēju šausmīgu sapni,” atskanēja mātes satrauktā balss. „Mīļo meitiņ, sargā sevi! Ja tevis mums pietrūks, tad es un tavs dēliņš arī būsim miruši.”
Kādam Valda ir ļoti, ļoti vajadzīga. Viss, kas labs, viss kas slikts – tāda ir mūsu dzīve.
Valda, aizbraucot darbā uz sēņu audzētavu, satika Raiti un Igoru – uzņēmējus no Latvijas. Šie labie cilvēki palīdzēja: iedeva naudu avansā. Un tajā pašā dienā viņa satika arī labestīgu lietuviešu puisi Svajunu Juškeli. Drīz vien viņš iegādājās abiem biļetes ekskursijai uz Romu. Vai tas nebija pierādījums patiesai draudzībai? Tas bija viņiem liktenīgs brauciens.
„Valda, tu būsi mana, es – tavs. Es tevi atvedu šurp, lai te, Romā, apsolītos. Es būšu vienmēr tavs aizstāvis un sargātājs. Un man arī vajadzīgs dzīves draugs, kas vienmēr ar mani kopā būs. Apsolīsimies te abi kopā pret mūžīgo Dievu – mūsu draudzībai uzticīgi būt,” – tā, ceļos nometies pret Dievu un Valdu, zvērēja Svajuns. Dievkalpojums tikko bija sācies, un Valda arī nometās ceļos, lūdzot viņu nekad neatstāt.
Atgriežoties Īrijā, viņi bija vīrs un sieva. Tā Valda un Svajuns dzīvo kopā vairāk kā divus gadus. Nav reģistrējušies dzimtsarakstu nodaļā, nav laulājušies baznīcā. Tomēr Valda ir droša, ka viņa nekad netiks nospēlēta „Laimētavā”. Horenam līdz ar vecmāmiņu Antoņinu nu jābrauc dzīvot uz Īriju.