Autore Kornēlija Springoviča


PASKAIDROJUMS
Pilnīgā saskaņā ar pāvesta Urbana VII dekrētiem autore paskaidro, ka visu, ko viņa šai grāmatā runā par Dieva atklāsmēm, brīnumiem, svētumu un tamlīdzīgi, viņa bez ierobežojumiem pakļauj svētās Baznīcas spriedumam. Spriedumā par māsas Marijas Stefanas svētumu un tikumiem negrib aizsteigties priekšā Apustuliskā Krēsla spriedumam.

PRIEKŠVĀRDS


Pelēcīga kā miglaina rudens diena mums liekas mūsu »ikdiena« – vairums mūsu dzīves dienu. Te grūtības darbā vai ģimenē, te veselības un dzīves apstākļu trūkumi, te vilšanās un sarūgtinājumi, visa tā mūsu dabas fiziskā un tikumiskā nabadzība un tūkstoš citu »sīkumu« sabiezē kā miglas neskaitāmās ūdens daļiņas un aizsedz mums skatu uz sauli un tālumu, izdzen mūs pašus savā nospiedošajā sīkumainībā un mazvērtībā. Tad tā dvēseles migla var pārvērsties ērkšķainā žņaugā, kas apņem sirdi, lai tur sāpīgi nožņaugtu visu to brīnišķīgi lielo, skaisto, labo, mūžīgo, kas tur viņu aicināja kļūt par sava Radītāja līdzību, pēc kā viņa tiecas ar dabas impulsu.
Bet tad šīs ilgas liek mums brīvos brīžos pārraut šo sāpīgo žņaugu, aizbēgt kaut kur tālu no savas dzīves un sava »es« sīkumainības pacelties pāri savai smacējošai ikdienas miglai – tuvāk gaišajai, siltajai saulei, tad mēs lasām, klausāmies, skatāmies, kā dzīvoja un dzīvo cilvēki, kurus mēs dēvējam par varoņiem, kuriem pietika drosmes pārvarēt daudz lielākus iekšējos un ārējos šķēršļus, kas pat labprātīgi sev izvēlējās pašus grūtākos, bīstamākos uzdevumus, kas nedēļām un gadiem ilgi ik dienas pielika gandrīz pārcilvēciskus spēkus un upurus un riskēja ar dzīvību kāda cēla mērķa dēļ: vai nu asiņainajā dzimtenes aizstāvēšanā vai kosmosa iekarošanā, vai kaut kur kalpojot savai tautai un cilvēcei zinātnes, saimniecības, labdarības laukā. Bet tomēr – tie vienmēr paliks vieninieki: ne jau katrs spējīgs tāds varonis būt. Ar tādu rezignāciju tad atgriežamies savā pelēcīgajā, sīkumainajā, mazvērtīgajā ikdienā.
Un tomēr mums katram ir ne tikai iespējams, bet pat pienākums būt varoņiem – kaut ne ārēji, cilvēku acīs, bet savas paša sirds slepenībā un tomēr pašā vērtīgākajā, svarīgākajā, lielākajā, skaistākajā, vajadzīgākajā lietā: LABAJĀ, MĪLESTĪBĀ šī vārda vistīrākajā, viscēlākajā, visvairāk aplaimojošā nozīmē.
Te atkal nedaudz aicināto doties tālās zemēs, lai koptu bezpalīdzīgos spitālīgos vai bada nāvei lemtos, vai varbūt arī atstātu visu savu ikdienas dzīvi, lai aiz kādiem klostera mūriem ar nedalītu spēku nodotos šim mērķim: un tomēr VISIEM – katram savā vietā – IR šis cēlākais aicinājums un šī vērtīgākā iespēja – kļūt varonim šai pasaules laimei visnepieciešamākajā lietā: dzīvot labajam, dzīvot mīlestībai, kaut visā noslēptībā.
Tāpēc par ŠO varonību mums vajadzētu visvairāk interesēties, un tomēr – par tādiem varoņiem mēs laikam visretāk kaut ko lasām, dzirdam un redzam.
Šo lapu nolūks ir ļaut ieskatīties šādas labā, patiesās mīlestības varones dzīvē, cīņās un uzvarās: mūsu pašu tautas, mūsu zemes, mūsu laikmeta cilvēka, kas no mums atšķiras gandrīz tikai ar to pašu radikālo, varonīgo, aplaimojošo drosmi uz labo, uz vispilnīgāko mīlestību. Pie visām formas nepilnībām šim darbam piemīt divas svarīgas priekšrocības: 1. Katra atsevišķa ziņa tur gandrīz divdesmit gadu visrūpīgākā darbā ir salasīta, atkārtoti pārbaudīta, liecinieku apstiprināta (ar parakstu un zvērestu). Tikai patiesība var būt īsti laba un skaista, un pilnvērtīga. 2. Šis darbs ir pašas augstākās mūsu zemes Baznīcas autoritātes ierosināts un viņas karstās vēlēšanās piepildījums.
Kas ilgojas pēc labā – pēc visulabā Dieva siltās saules gaišajām sfērām: »Ņem un lasi!«

f. p. Thomas Maria OFMCap.
Kārlis Gumpenbergs
(Priesteris, kam bija uzticēts izmeklēt māsas Marijas Stefanas dzīvi un pārbaudīt viņas rakstus.)

AGLONAS ZIEDIŅŠ

Latvijas Republikas katoliskajā novadā Latgalē, Daugavas krastā paceļas tālu redzamā Nīcgales baltā baznīca, kuras tornis rāda uz debesīm. Šai 1883. gadā celtajā dievnamā vairākas latgaliešu paaudzes pacēla savu sirdi pie Dieva, lūdzot svētību savai dzīvei un augļus – tīrumiem, līdz kamēr »Dievs deva savu svētību un mūsu zeme izdeva savu augli« (Ps 84, 13) – Sofiju Lazdāni, klosterī nabadzīgā Jēzus Bērna māsu Mariju Stefanu.
»No mūžības Dievs bij mani mīlējis un nolēmis radīt. Un 1919. gada 20. augustā, sv. Bernarda – Dievmātes godinātāja svētku dienā, manas acis atvērās, pirmo reizi es skatīju Dieva radīto pasauli. Rasnačus Nīcgales draudzē, kuras baznīciņu var redzēt no mājas dārza, Dievs izvēlēja par manu dzimšanas vietu« (Dz. dz.) .
Vecāki steidzās ātri savu bērnu padarīt par Dieva bērnu un debesu valstības mantinieci. »24. augustā, sv. apustuļa Bartolomeja dienā... krusttēvs ar krustmāti mani veda uz Līksnas baznīcu, jo Nīcgalē toreiz nebija priestera, lai es tur saņemtu savas dzīves vislielāko žēlastību: kristību. Atteikusies no ļaunā gara un uzņemta svētās Baznīcas klēpī, mazā Sofija brauca nu mājās. Manā dvēselē bez vismazākā nopelna bija noticis liels un vislielākais notikums: kļuvu Dieva bērns. Kāda dižciltība!... Kāda laime, kāda izvēlētība! Par šo manu vienīgo žēlastību jau nevarēju beigt brīnīties un visā mūžībā diezgan Dievam pateikties« (Dz. dz.).
Vecāki rūpējās ne tikai par bērna kristību, bet arī par viņa katolisko, tikumisko audzināšanu. Tēvs Antons un māte Veronika, dzimusi Rinkeviča, bija cēlušies no krietnām, ticīgām ģimenēm, kurās bija saglabājušās kristīgās tradīcijas – mājinieki kopēji lūdza rītā un vakarā, svētīja svētdienas un svētkus, ievēroja gavēni, lūdza Dieva svētību saviem ikdienas darbiem. Antons bija apzinīgs katolis, gudrs, prasmīgs zemkopis, gādīgs vīrs un tēvs, labdarīgs un žēlsirdīgs pret nabagiem. Veronika bija dievbijīga, paklausīga, pašaizliedzīga sieva un māte. Dievs svētīja viņu laulību ar trim bērniem – bez minētās Sofijas vēl bija Broņislava un vismazākais – Antons. Vecāki rūpējās par bērnu garīgo un miesīgo labumu un tikumisko audzināšanu. Tā viņi abi bija pirmais bērnu ideāls un paraugs. »Mana pirmā tikumu skola bija vecāku piemērs. Te es mācījos paļauties uz Dievu un visu no viņa sagaidīt. Es dzirdēju, ka tētis, redzēdams, ka viss labi aug tīrumā, teica: »Ja Dievs pielaidīs, tad mums šogad būs laba raža.« Tas man lika gan ko domāt. Tātad, viss ir Dieva rokā. Ja Viņš dos, tad būs. Bet var arī uznākt krusa un lietus gāzes, un tad no labās ražas nekā nebūs.
Es redzēju arī, kā viņš pārmeta krusta zīmi, kad iesāka tīrumu sēt, kad devās garākā ceļā projām no mājam. Es redzēju, cik viņš kārtīgi izmaksāja strādniekiem algas.
No sava dārgā tētes es mācījos mīlēt nabagus. Viņš bija ļoti izpalīdzīgs atraitnēm un nabadzīgiem kaimiņiem... Un māmiņa. Es redzēju tik daudz pašaizliedzības pie viņas un to apbrīnoju. Es redzēju, kā viņa prata ar cilvēkiem dzīvot mierā, piedot. Mani arī viņa mācīja paciest un piedot. Kad māsiņai kas sāpēja vai bija grūti, tad viņa mēdza teikt: »Dieviņš vēl vairāk cieta: kas tad mums grēciniekiem ko neciest«. Viņas skaistā dvēsele lieliski atspoguļojās viņas acīs. Šajās acīs mirdzēja tik daudz labsirdības, maiguma, cēla tikuma. Man gribas teikt, ka viņās mirdzēja debesis« (Dz. dz.).
Jau agri māte mācīja Sofiju lūgties. Māte mīlēja dziedāt garīgās dziesmas, un tā pirmā lūgsna, ko Sofija iemācījās, bija kāds Dievmātes dziesmas pantiņš. Vēlāk māte viņai mācīja »Tēvs mūsu« un »Esi sveicināta«. »Dieva bērna lūgšanas... Tur Dieva bērns runā ar savu Tēvu, tur viņš sveicina un lūdz savu Māti« (Dz. dz.). Ļoti sakopoti un labprāt meitene piedalījās arī garākajās kopīgās rīta un vakara lūgsnās, kuras vadīja tēvs. Vēlāk, kad tēvs bija kaut kur aizbraucis, to darīja pati Sofija, jo māte neprata labi lasīt.
Ik svētdienu un svētku dienu Lazdānu ģimene gāja uz baznīcu izklausīt sv. Misi, sargājās to nokavēt. »Atceros kādu saulainu vasaras svētdienu, kad es ar māmiņu gāju uz baznīcu. Mēs tuvojāmies jau baznīcai, kad uzreiz sāka zvanīt uz sv. Misi. Bija vēl gabaliņš ko iet, tad māmiņa mani ņēma klēpī un steidzās uz baznīcu, lai nenokavētu sv. Misi« (Dz. dz.).
Veronika mēdza iet uz baznīcu ar saviem ģimenes locekļiem, izvairījās no kaimiņiem, lai nepiedalītos grēcīgā pļāpāšanā, parastajā sieviešu netikumā. Viņa rūpīgi sargāja savu mēli, un no viņas to mācījās arī Sofija.
»Tā es pie savu labo vecāku rokas un viņu piemēra pamudināta, brīvi un dabīgi ieaugu ticīgā dzīvē. Tā kā visa mana pasaule toreiz bija ģimene un tēva māja, tad, ko es tur redzēju, es domāju, ka arī visur tā notiek un ka tā ir jābūt, ka citādi nemaz nevar būt. Ka svētdiena ir jāsvētī, gavējamās dienas jāgavē, diena jāiesāk un jānobeidz ar lūgšanu, ka saticīgi jādzīvo utt. Un tā, pirms sāku mācīties katķismu, es jau zināju, kā ticību vajag praktizēt ikdienas dzīvē. Ak Dievs, kā man vajag Tevi slavēt, ka Tu man devi tik labus vecākus! Un cik man jābūt pateicīgai saviem dārgajiem vecākiem par nenovērtējamiem labdarījumiem, ko viņi man izdarīja« (Dz. dz.).
Bērnu dzīve Lazdānu mājā bija laimīga. »Dievs man deva saulainu bērnību. Mīļie vecāki bij nomodā par savu bērnu dvēseli un miesu. Nekas nepieciešamais mums netrūka... Visa ģimene bij viena sirds un viena dvēsele: visus vienoja sirsnīgas mīlestības saites. Mīlestības saules staru gaismā un siltumā auga un attīstījās mana mazā dvēsele« (Dz. dz.).
Tikai vienu vienīgu reizi dzīvē tēvs ņēma siksnu rokā, kad Sofija bija iespītējusies un negribēja ēst un runāt. Parasti audzināšanai pietika laba vārda, mīļa aizrādījuma. Tēvs, kas mājās bija galvenais audzinātājs bija ļoti smalkjūtīgs pret bērniem. Viņš sargājās bērniem sagādāt nevajadzīgas sāpes vai radīt iespaidu, it kā bērnam būtu darīts pāri. Vecāki prata aizrādīt loti gudri un smalkjūtīgi. Tā, piemēram, Broņai patika maisīt cukuru, skandinot ar karotīti: kad aizrādījums nelīdzēja, tēvs kādu reizi viņai dzirdot, mātei stāstīja, kā ciemos skolas pārzinis maisījis cukuru ar karotīti lēnām un tik klusu, ka nemaz nevarējis dzirdēt. Meitenei radās interese to mācīties, un no tā laika viņai nekad negribējās skandināt ar karotīti, viņa izmaisīja cukuru klusām un jautāja tēvam, vai viņa dara tā kā pārzinis.
Tēvs atlicināja laiku, lai piedalītos bērnu rotaļās, viņš bija pirmais bērnu skolotājs, kas Sofijai mācīja burtus, rādīja debesu zvaigznes, jau no agras bērnības radināja pie katra bērna spēkiem piemērota darba. Katram bērnam bija pagatavoti attiecīgi dažāda lieluma darba rīki, piemēram, grābeklīši, kurvji. Bērni mācījās kairs atbildēt par savu darba rīku un to saudzēt.
Māte bērniem atgādināja, ka Dievs ir visur klāt un visu redz. Tā bērni mācījās dzīvot Dieva priekšā. Ja kādam nokrita maizes gabaliņš un negribējās to pacelt, gribējās tāpat saslaucīt, tad atcerējās, ka Dievs visu redz, un pārvarēja savu slinkumu.
Sofija bija apķērīga, dzīva, droša, pat pārdroša meitene ar stipru gribu, kas reizēm kļuva par ietiepību, spītību. Viņa vadīja pārējo bērnu rotaļas, izdomāja dažādas interesantas spēles. Viņa labprāt jāja ar zirgu, kāpa kokos – neviens koks viņai nebija par augstu. Viņai nebija bailes ne no tumsas, ne no kapsētas, ne no suņiem. Likās, ka tāda pārdrošība būtu vairāk piemērota zēnam nekā meitenei.
Mazajai Sofijai augot, atklājās arī viņas ļaunas tieksmes. »Es biju ļoti egoistiska. Kā vecākais bērns es veikli pratu izvēlēt sev labāko un to es arī darīju. Es daudz darīju pāri mazākajiem: brālītim un māsiņai.
Es biju ļoti dusmīga, jūtelīga, Labi atceros, ka māmiņa man to sevišķi pārmeta, teikdama: »Tev jau ir sirds kā akmens« vai »Tev sirds apaugs kā sunim ar spalvām, ja tik daudz dusmosies«.
Liela bija mana patmīlība un lepnība. Es vēlējos, kaut varētu visai pasaulei patikt un dzīvot laicīgās mīlestības laimē vieglu dzīvi. Man patika katrs glaims, ko man izteica, piemēram, ka man ir skaistas acis, ka esmu laba utt.« (Dz. dz.). Vajadzēja nākt Dieva žēlastībai, lai izlabotu kļūdas un to vielā dēstītu pretējos tikumus.
1926. gada rudenī Sofija sāka iet skolā. Pirmos četrus gadus viņa mācījās Somugola pamatskolā , pēdējās trīs pamatskolas klases pabeidza Nīcgalē.
Antons Lazdāns ļoti augstu vērtēja izglītību. Viņš bija nolēmis saimniecību atstāt dēlam, bet meitas izskolot, un savas meitas skolas gaitu sākumu uzskatīja par ļoti svarīgu notikumu. Jau iepriekš viņš bija nopircis ābeci un mācīja Sofiju lasīt. Viņš nekad nebija bērnus baidījis ar skolu. Viņš priecājās, ka skolas pārzinis bija apmierināts ar meitenes uzvedību.
Sofijai gan nebija sevišķi laba atmiņa, un viņai vajadzēja pielikt pūles, lai iegūtu sākumā apmierinošas, vēlāk labas sekmes, bet viņa bija ļoti uzcītīga un ļoti nopietni ņēma savu pienākumu skolā. Kad reiz tuvumā bija kāzas un bija ielūgts fotogrāfs, māte gribēja izmantot un nofotografēt kopā arī bērnus, bet tādēļ Sofijai būtu jākavē skola. Uz to Sofija noteikti atbildēja: »Fotogrāfijas dēļ nokavēt skolu? Nekad un nemūžam!«
Sofija sajūsminājās par skolotājas darbu un centās to atdarināt. Mājās viņa spēlēja skolotāju un šai spēlē daudz ko no tā, ko pati bija mācījusies, iemācīja māsiņai un brālītim. Vēlāk viņa palīdzēja jaunākajiem tikt galā ar skolas uzdevumiem. To viņa darīja ļoti prasmīgi, nekad viņiem uzdevumu neizrēķināja pati, bet ilgi vingrināja līdzīgos uzdevumos, kamēr jaunākie to saprata un uzdoto varēja atrisināt paši. Svētdienas pēcpusdienā Sofija lasīja mājiniekiem priekšā skaistas grāmatas no skolas bibliotēkas.
Pabeigusi trešo pamatskolas klasi (1930. gadā), Sofija gatavojās uz pirmo grēksūdzi. Katehisma mācīšanās viņai grūtības nesagādāja. Viņa ņēma šo sakramentu nopietni, izmeklēja sirdsapziņu, no sirds lūdza piedot viņas kļūdas. »Atceros, ka pēc grēku sūdzēšanas jutos tik laimīga, bija tik viegla sirds...« (Dz. dz.).
.... (no grāmatas "Aglonas ziediņš 3.-11. lpp.)