Paulīne Zalāne-Vallena
ANTONA RUPAIŅA ROMĀNS„BALTIE TĒVI”
Romānā daudz vietas aizņem Lielā Ziemeļu kara tēlojums. Tas ne tikai parāda tā laika dzīves un sadzīves apstākļus, bet arī to, ka latvieši pievienojas zviedru, poļu un krievu karapulkiem. Bet vienalga, kurā pusē, viņi tikai noasiņo, vājinot savas tautas spēkus, kamēr svešie dala mūsu zemi un tautu un veido savu interešu sfēras.
Tautas noliedzējiem un tautas pametējiem rakstnieks liek pretī tautas saglabātājus un aizstāvjus. Romānā „Māra mostas” tas ir diženais Pēteris Miglinieks. Bet romānā „Baltie tēvi” tāds ir Upurkalna vecais svētnieks Ūsāns un lielā mērā arī misionārs, dominikāņu ordeņa mūks un priesteris tēvs Remigijs.
Simtgadnieks Ūsāns daudz piedzīvojis garajā mūžā. Viņš stāsta par latviešu apdzīvotām vietām visā tagadējā krievu zemē. Arī to, ka šo zemi saukuši par krīvu krīvu zemi – seno svētnieku krīvu-krīvu vārdā. Dažas nodaļas pārslogotas ar seno latviešu pilskalnu un apdzīvoto vietu vārdiem, bet rakstnieks apzināti upurē formas vienību, lai tautai nodotu šīs aizmirstības tumsā grimstošās zināšanas par mūsu tautas pagātni.
Romāna varonis ir tēvs Remigijs – Saknis. Dzimis tepat Upurkalna tuvumā, pie Cirīša ezera. Jaunībā viņš salaulāts latviskā kāzu ceremonijā ar muižas puķu dārza kopēju Guni. Drīz par to uzzina muižas īpašnieki. Guni nozog un tur aiz restēm, kur viņa auklē tikko dzimušu meitiņu. Saknis mēģina Guni atbrīvot, bet viņam uzbrūk visi Šostovicku muižas kalpi, tā ka viņš tikai ātra zirga mugurā spēj glābties no nāves. Bēgot Saknis nonāk pie kazakiem. Kaujas laukā smagi ievainotu, viņu pusdzīvu nogādā pie poļu dominikāņu tēviem. Tur viņu ārstē, kristī, pieņem klosterī. Pēc mācībām ordinē par priesteri. Tad viņš studē Garīgajā akadēmijā. Pēc akadēmijas ir svētās teoloģijas doktors Remigijs Mosakovskis. Dzīvojot Viļņā, sirds tomēr velk uz dzimteni. Tādēļ viņš ieradies Viškovā, Šostovicku muižā.
Muižnieki misionāru uzņem ar lielu godu. Sāk domāt arī par baznīcas celšanu. Misionāru apkalpošanai viņi ir atveduši jaunu meiteni Aņusi, iemainot viņu pret medību suni kaimiņu muižniekam.
Aizkustinoši, ar dziļu mīlestību tēlota Remigija un visu noniecinātās bārenītes Aņuses sastapšanās. Te redzam mūsu apspiesto, nonievāto, izmantoto un iebaidīto tautu. Aņuse nenāk ar ziņkāri klausīties jauno mācību, lai tad, saskaņā ar savu pārliecību, apzinīgi spriestu – to pieņemt vai ne. Viņa nāk, bailēs trīcēdama, kā sagūstīts meža zvērs un sāpīgu ciešanu vai pat nāves gaidās lūdzas: „Žēlo, kungs, žēlo!”
Te aizlūst Remigija sirds, jo Aņusē viņš atpazīst savu bērnu un redz visas tautas mokas un pazemojumu. Bija vajadzīgs kāds mierinājums no augšas pašam un šai bārenei, lai klusinātu pasaulīgās ciešanas. Tādā nolūkā viņš atbraucis pie savas bārenes tautas. Nu jāsāk runāt tautas sirds valodā un ar tās gudrību tuvoties Dievam. Kad Aņuse par kristīgo Dievu pasaka: „Tas ir kungu Dievs”, Remigijs lūko piekļūt viņas dvēselei, tuvinot Māru Dievmātei un skaidrojot kristietību dainu garā.
Tālās pagātnes notikumus Antons Rupainis vienmēr saista ar mūsdienām, jo to laiku mantojums nāk mums līdzi. Kādu gaišu dainu un kristietības sintēzi mūsu tauta būtu izveidojusi un cik dziļi ieaugusi patiesā kristietības garā, ja Kristus mācība būtu sludināta tautai pieņemamā veidā, kā to dara vairums mūsdienu misionāru.
Cik viegli būtu bijis apvienot kristietību ar mūsu dainu mācību, jo nav otras reliģijas senajā pasaulē, kas būtu tik tuva Kristus garam, kā mīlestībā, labestībā, sirdsskaidrībā balstītā mūsu dainu dzīvesziņa, kuras pirmsākumi meklējami pirmatnējo Vēdu viendievības reliģijā. Un cik daudz skaistāk baznīcās būtu skanējušas mūsu dainu himniskās, sakrālās melodijas ar tautai tuviem vārdiem, nekā daudzās – tulkojot līdz absurdam sakropļotās – poļu un vācu dziesmas, kad tauta pat nesaprata, ko dzied.
2016. gada oktobrī