IEVADA VĀRDI

Krājumā apkopotas ziņas par Latgales Atbrīvošanas pieminekļa vēsturi, kuras pieejamas trīsdesmito un četrdesmito gadu periodikā, kā arī šodienas presē ievietotie raksti. Par trīsdesmitajiem gadiem tas pagaidām šajā jautājumā ir vienīgais atrodamais materiāls; Rēzeknes pašvaldības sēžu protokolos šādas informācijas nav. Iespējams, ka pieminekļa komitejas sēdes netika dokumentētas, kā uz to netieši norāda F. Kemps.

Jācer, ka ar laiku tiks iegūtas arī precīzākas ziņas. Ilustratīvais materiāls daļēji ņemts no mākslinieku L. Tomašicka un K. Jansona arhīviem, no Rēzeknes muzeja fondiem, kā arī no periodikas. Tā laika fotogrāfiju autori nav zināmi. Daudzi raksti ir bez parakstiem. Tajos izteiktās atziņas bieži vien ir kategoriskas, pretrunīgas un subjektīvas, tomēr sava laika garu raksturojošas.

Materiāli par divdesmitajiem gadiem ir visai fragmentāri, jo Latgales preses izdevumi nav visai pieejami. Spriežot pēc netiešām liecībām, Latgales Atbrīvošanas pieminekļa celtniecības jautājumu risināšana sākta jau divdesmito gadu vidū. „Latgales Ziņas” 1929. gada 26. jūlijā raksta: „...Gar upi skaitās Krasta iela. Pateicoties Šoseju un ceļu valdei, pagājušo gadu tika uztaisīts uzbērums, un pa ielu varēja itin labi pastaigāt un pabraukāt. Bet tad kādam Rēzeknes bagātniekam, kurš uzbūvēja benzīna noliktavu tanī vietā, kur bija projektēts būvēt brīvības pieminekli, labpatikās minēto ielu aizbērt ar māliem kā Ķīnas mūri, un tagad, pa ielu ejot, vairāki cilvēki ir izlauzuši kājas un rokas, krītot...”

1929. gada 17. novembrī Rēzeknes apriņķa valdes telpās notika bijušā Latgales Partizānu pulka karavīru biedrības valdes apspriede par pieminekļa celšanu partizāniem Balvos. Sanāksmes gaitā rodas arī šāda atziņa: „Leidza ar šū nōk prōtā, ka ir pīnōcis laiks ceļt Latgolas golvaspiļsātā Rēzeknē cytu pīminekli – Latgolas Atbreivōšonas pīminekli.” Vienlaicīgi notiek arī strīdi par pieminekļa celtniecības vietu. „Sakarā ar Daugavpiļs piļsātas atbreivōšonas desmit godu atceri 1930. gada 3. janvarī Daugavpilī nūlamts ceļt Breiveibas pīminekli. Nūdybynōta pīminekļa ceļšonas komiteja ar Zemgales divizijas komanderu Dankeru prīkšgolā,” raksta „Latgolas Vōrds” 1929. gada 4. decembrī. Beidzot tiek panākta vienošanās: „...pīmineklis ir jōceļ Rēzeknē, jo Rēzekne ir Latgolas sirds.”

Četrdesmito gadu periodikā, bez konkrētā, krājumā ievietotā materiāla par pieminekļa pirmo nogāšanu, ir vēl diezgan daudz runāts vispārīgi par „latvīšu tautai atlyuzušajim un padūmu izaudzynōtajim satrunējušajim zorim”, par „pīminekļa pūsteitōjim, kam nabeja pat drūsmes un varūneibas uzajimt par sovim dorbim atbiļdeibu”. Un vēl var lasīt: „...kaids pazeistams mōkslinīks pīminekļam metis ar akmini”, „kaids zynoms skūlōtōjs ar tinti zeimōjis valnu uz pīminekļa granita pamatim”...

Liecības par pieminekļa otrreizējo nogāšanu un tā tālāku likteni ir diezgan nepilnīgas.

Bez šaubām, piemineklim ir arī cita vēsture, kuru šajā krējumā var tikai nojaust – tā ir vēsture, kas saistīta ar katru no mums, kas pašu pieredzēta, dziļi personīgi izjusta, bet joprojām vēl nav uzrakstīta. Tā noteikti jāuzraksta.

Dzejniece A. Rancāne saka:
„Nu ir laiks, kad tauta sāk atgūt savus pieminekļus. Ne tikai akmenī kaltos, bet rakstītā vārdā, melodijā, dziesmā un lūgšanā – birokrātisko varas iestāžu neatzītos un grautos, bet par nemirstīgiem tapušos...

Vai tas bija tikai piemineklis? Vai tas nebija dramatiskiem un smagiem notikumiem pārbagātais Latgales novada liktenis? Ar sarežģītiem ļaužu dzīvesstāstiem – ar tautas apgaismotājiem un dzejniekiem, ar naiviem bezzemniekiem, kas ticēja solītajai laimes valstij, kur „nebūs kungu un kalpu un būs vienlīdzība”, ar pārliecinātiem par savu taisnību komjauniešiem un komunistiem, ar strādīgiem jaunsaimniekiem un traģiskiem, pēc augstskolas izglītības alkstošiem jaunekļiem Aglonas ģimnāzijā, ar vislielāko skaitu nevainīgu mocekļu 1941. un 1949. gada deportācijās, ar ļaudīm, kuru dvēselēs plauka Kārļa Skalbes apdzejotā „zilā ticības puķe”, un alkohola saindētām, tumsonīgām dvēselēm...

Piemineklis ir jāuzceļ no jauna, bet ne tikai piemineklis – arī Latgales ļaužu pašcieņa, mīlestība un lepnums par savu novadu, tā vēstures, literatūras un tautas gara mantu zināšana. „Latgales Mārai” atkal ir jāstāv Rēzeknes centrā – kā liecinātājai par jaunu novada atmodu, par tautas gara sīkstumu, par to, ka viena mēle, viena dvēs’le, viena zeme mūsu.

Sastādītāja

1992. gada jūlijā

Mākslinieks Leonīds Tomašickis

Tēlnieks Kārlis Jansons

Goda vārti Atbrīvošanas alejas un Pils ielas krustojumā, 1939. gada 8. septembris

Latgales Atbrīvošanas piemineklis, 1939. gads

Tēlnieks Andrejs Jansons – pieminekļa atjaunošanas darbu veicējs, 1990. gads. J. Zeiles foto

Dekāns P. Zeiļa iesvēta pieminekļa pamatni (ar iemūrēto kapsulu), 1992. gada 21. jūlijs

Svinīgais gājiens Atbrīvošanas alejā līdz pieminekļa atklāšanas vietai, 1992. gada 13. augusts

Pieminekļa atklāšanā runā Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, 1992. gada 13. augusts

Pieminekļa atklāšanā runā mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks, 1992. gada 13. augusts

Atjaunotais Latgales Atbrīvošanas piemineklis Rēzeknē, 1992. gada 13. augusts