Kazimirs Vilnis Zviedrijā, 1948. gads

Pāvils Johansons

LABAIS GANS KAZIMIRS VILNIS

Kazimira Viļņa dzimšanas diena 18. novembrī sakrīt ar Latvijas valsts dibināšanas dienu 1918. gadā. Taču viņš piedzima cita režīma apstākļos, proti –1907. gadā. Kā jau gandrīz vai katrs gads, arī šis ir dzimšanas gads nozīmīgiem notikumiem un pazīstamām personām. Tā, piemēram, šajā gadā notika pirmais helikoptera lidojums, tika izmēģināts pirmais fakstelegrāfs, Kiplings saņēma Nobela prēmiju, Itālijā atklāja Montesori skolu, piedzima Sērs Lorens Oliviers (Lawrence Olivier) un Astrīda Lindgrēna. Tām gan ir tikai kuriozitātes nozīmība. Tā, gadiem skrienot, katru gadu varam atrast sakritības. Nenākas grūti pieskaitīt Kazimiru Vilni pie vērā ņemamām personām, kas tieši šajā gadā dzimuši, jo viņa nozīme neierobežojās Latvijas ietvaros vien, bet, kā zināms, atbalsojās arī citās valstīs, iekļaujot pat Izraēlu.

Manas atmiņas par prāvestu Vilni ir visai fragmentāras. Taču, gadiem skrienot, nevaru aizmirst dažas iezīmes viņa personībā, kas liecina par cilvēku, kurš vienmēr raudzījās uz priekšu, pilns idejām realizēt pasākumus, kas vienkāršam cilvēkam nebūtu iespējami. Turklāt viņš manās acīs allaž piederēja pie gaiša rakstura cilvēkiem, kas, par spīti vienai otrai cilvēciskai vājībai, spēja uzmundrināt un iedvesmot cilvēkus attīstīt savas dotības. Cita pozitīva īpašība bija arī nesavtīgā viesmīlība.

Bēgļu gaitas Otrā pasaules kara beigu posmā prāvestu Vilni aizved uz Zviedriju. Stokholmā viņu laipni uzņem bīskaps Millers (Müller). Vilnis nekavējoties uzsāk rosīgu darbu, palīdzot tautiešiem gan materiāli, gan garīgi. 1947. gadā mani vecāki Andrejs Johansons un Veronika Strēlerte Stokholmas priekšpilsētā Hēgerstēnā īrēja mazu istabu kādā jaunā mājā, piektajā stāvā. Kad es piedzimu, bija jāmeklē cita dzīvojamā vieta. Kā no debesīm sūtīts eņģelis, Vilnis paziņoja, ka turpat tuvumā radusies iespēja ievākties dzīvoklī ar divām istabām un virtuvi, jo viena ģimene taisoties emigrēt uz Kanādu.

Vilnis apbraukāja bēgļu centrus un darbojās vairākās pilsētās – Eskilstūnā, Ludvikā un Fālunā. Eskilstūnā viņš uzceļ Svētā krusta kapelu (iesvētīta 1963. gadā) un Fālunā – Labā Gana baznīcu (1973. gadā). Viņš nodibina sakarus ar Sv. Birgitas ordeņa māsām un ierosina viņām nodibināt rekreācijas centru Korsnesā, netālu no Fālunas. Tajā pašā apkaimē atrodas mazs rūpniecības miestiņš Sogmīra (Sågmyra), kuras likvidēto dzelzceļa stacijas ēku viņš iegādājas. Tai blakus liek uzcelt vairākas mītņu ēkas un ierīko mazu kapelu, lai katoļu jauniešiem un semināristiem būtu iespēja nometnes veidā pavadīt jaukas mācību dienas skaistās dabas vidē.

Sogmīra atrodas netālu no kalniem, kur ziemā var drāzties lejup vai piekopt slalomu. Šo iespēju daudzi jaunāki latvieši labprāt izmantoja, jo pie Viļņa vienmēr varēja atrast naktsmājas. Arī es ar draugiem un bērniem vairākas reizes tiku baudījis šo patīkamo rekreācijas iespēju.

Trīs dievnami – tā ir tikai daļa no labā gana Viļņa darba rezultātiem, kurus viņš panācis, nesavtīgi kalpodams Dievam un viņa norādei, un tikai Dievs pats spēj izvērtēt priestera garīgo un praktisko devumu, veltītu neizmērojamam skaitam cilvēku dievkalpojumos un ikdienišķajā garīdznieka darbā. Viņa nenogurstošā sirdsdedze parādījās arī, sastādot un izdodot katoļu mēnešrakstu Dzimtenes Balss (no 1946. gada), Katoļu kalendāru (no 1951. gada) un vēlāk visā latviešu saimē iecienīto Dzimtenes kalendāru, ap kuru viņš spēja pulcināt radošos spēkus no visdažādākām kultūras darbinieku aprindām. 1989. gada izdevumā Lidija Švābe publicēja vērtīgu bibliogrāfisku sarakstu, kur autoru vidū var sastapt priesterus, profesorus, ārstus, arhitektus, vēsturniekus, rakstniekus un vēl daudzus citus sabiedriskos darbiniekus.

Mana māte, Veronika Strēlerte Katoļu kalendārā 1989. gadam zīmīgi apraksta sadarbību ar Vilni kalendāra tapšanas laikā. Iesākumā manuskriptu rediģēšanā tika piesaistīts mans tēvs Andrejs, bet vēlāk mana māte arvien vairāk, un pēc laika pilnīgi, pārņēma šo milzu darbu, jo atsūtīto materiālu klāsts bija ļoti plašs – tas liecina par Viļņa spēju piesaistīt rakstītājus no visām pasaules malām.

Ja Vilnis savā ticībā bija pārliecināts, konsekvents un tiešs, tad bija gadījumi, kad nevarēja uz viņu paļauties kārtības un laika izjūtas ziņā. Manuskriptu skatīšana notika mūsmājās Sēgeltorpā, kur mani vecāki bija iegādājušies savrupmāju. Ne vienu reizi vien māte gribēja sagaidīt viņu ar siltām pusdienām. Gadījās, ka viņš nokavējās vairākas stundas vai pat vispār neieradās. Iemesli varēja būt dažādi. Viens no tiem – viņš bija neveikls, pat dažreiz bīstams autovadītājs. Vai nu bija no autoceļa ieslīdējis grāvī, vai kas cits atgadījies. Taču bija grūti pieņemt šo paviršību kā nepieklājību, jo viņa valdzinājums bija visai iespaidīgs. Ierodoties mūsmājās, viņam vienmēr bija līdz kādi gardumi, kas sarūgtinājumu manāmi mazināja.

Rediģējot manuskriptu daudzumu ar to nevienādo kvalitāti, tas prasīja daudz pūļu, bet laiks vienmēr bija ierobežots. Kalendāram vajadzēja iznākt pirms Ziemsvētkiem, lai abonenti to varētu saņemt laikus. Atsūtītie materiāli bija arī labā kārtībā un nevainojamā latviešu valodā, bet parādījās diemžēl tādi, kas bija pilni ar valodas kļūdām vai grūti salasāmā rokrakstā. Atminos vienu otru brīdi, kad mana māte šausmās saķēra galvu un dusmās izkliedza: „Ko tas ķēms te murgo!” Tā gan bija reta parādība. Bet paviršības, nevajadzīga daudzvārdība un gramatiskas kļūdas bija viņas ienaidnieki. Kaut kā tomēr viņa tika ar visu galā, un kalendārs iznāca laikus – un Vilnis varēja to paņemt līdz savos braucienos uz ASV, Kanādu vai citur.

Lielu darbu veica salicēji un izdevēji. Pirmajos gados darbu veica Ziemeļblāzmas izdevējs J. Abučs, vēlāk – V. Krauklis, vairākus gadus tika piesaistīts arī J. Šleiers.

Kad Vilnis atveda manuskriptu klāstu, tas nebija kārtībā. Varētu droši teikt, ka valdīja sava veida haoss. Bet ar allaž piemiegtu aci un saldenu mierinājuma balsi, neatņemamu smaidu no gaišās sejas pēc dažu stundu darba iestājās miers un saticība. Ja Vilnim stundas šurp vai turp nebija tik nozīmīgas, tad „deadline” pirms Ziemsvētkiem bija jāietur. Kad manai mātei 80. gadu beigās pietrūka spēka turpināt šo nesavtīgo darbu un Vilnis pēc smagas slimības bija aizgājis mūžībā, es un Staņislavs Boriss vēl izdevām dažus gada gājumus.

Gribu vēl piemetināt pāris iezīmes Viļņa raksturā, kas man palikušas atmiņā. Viena – viņa balss, kas bija viegli atpazīstama, kad ierados vecāku mājās. Dažubrīd tā bija maiga un atturīga – kā kāda dvesma no plaušām, gandrīz vai aizsmakusi. Citreiz, kad viņš savā aizrautībā bija iededzies, tā guva spēku ar lielu intensitāti. Tādos brīžos iedomājos, ka viņš būtu varējis kļūt par varenu dziedātāju. Savā veidā viņš arī dziedāja slavu Dievam.

Otra iezīme – viņa fiziskais spēks. Kad pirmo reizi sastapos ar Vilni, viņš sasveicinoties man sirsnīgi, bet pamatīgi saspieda roku. Taču sāpes aizdzina viņa draudzīgais smaids. Brīnījos, ka garīdzniekam var būt tāds fizisks spēks! Kādu reizi viņš man pastāstīja, kā viņam Ņujorkas pazemes vilciena stacijā izdevies tikt vaļā no laupītāja. Kāds viņu sagrābis aiz krāgas, bet šis satvēris uzbrucēja roku, to pamatīgi pagriezis uz sāniem tā, ka uzbrucējs, nelabi kaukdams, aizmucis prom.

Beigās gribu pateicībā pasacīt, ka man bija liels gods prāvesta Kazimira Viļņa bērēs Stokholmā nodziedāt Jāņa Kalniņa dziesmu ar K. Skalbes vārdiem:

Par katru stundu Dievam pateicos,
Par elpu vienu,
Par katru nodzīvotu dienu.
Un ja ar’ man tik sāpes tiek,
Par katru stundu Dievam pateicos,
Ko viņš man dzīvot liek.
Man arī aiziet būtu prieks,
Kā aiziet strauti, pazūd sniegs…

Mums jālepojas ar garīdznieku Kazimiru Vilni – cilvēku vispozitīvākajā nozīmē!

2016