Vilis Dzērvinīks no dzejoļu krājuma "Upers"

ATKLŌSME

Golvas smadziņu labirintūs
Saprasšonu aizīmu meklēt –
cik pazeistamas īleņas
storp pīmineklim demonteitim
i šudiņ koltim.

Ar kū itī māmī var līleitīs?
Varbyut saceis par ticeibu koč kū,
varbyut par atškireibom
storp najaušom slapkaveibom i tīšom,
storp tim, kuri lyudzās,
kuri vīn spredikoj,
storp Latviju manī
i kyulā dagūšū,
storp zīdim dzeivajim pļovōs
i kopsātōs kaļteitim...

Kotram jau mīsā ticeiba sova.
Varbyut panaivi izaklausa –
es aizvīn sapņoju par Latvijas svātū gūvi,
kura spātu myusu baileigōs nūjautas nūreit.

REALISMS

Pylna vaļsts ar
ideju nelikvidim –
byutu jōlikvidej,
bet – kai byut ar
cylvāku prōtim,
pylnim ar cereibom iz
gaišū nōkūtni?

Dūmojams, sōkūtneji
vajadzātu reabilitēt
socialistiskō realisma dzejnīkus,
i nu tim
mes varātu mōceitīs
slēpt sabīdreibas
politiski antisanitarū stōvūkli...

* * *

Nasagrib pa straumi,
tamā pōrōk bīzs
ļaužu keiseļs;
laužūs preteimā,
atsakōpt spīsts,
eļsineju
i gūdbejeigi īgōdoju
tūs – ar ausekleišim
rūtōtūs kamzoļūs
nōkam nu Mežaparka,
tūs, tagadeņ bejušūs,
staigojam pa jaunōkōs vēstures
grōmotu lopom,
pa sovim provincialajim
Basteja kolnim i Arkadijom...

Labi jau izaklausa:
lai vacumdīnōs padzeivoj dēļ sevis...
Lai pīrūn pi jaunas aksiomas –
vītu skaits Saeimā ir īrūbežōts.

Tikleidz tai nūdūmoju,
atcerūs nalobū sajyutu –
kod bērneibā maņ iz dybyna
beja īsamatuse vōts.

MUNA TĀVA NULLES DEKLARACIJA

Jōņam Dzērvinīkam

Pyrmōs Latvijas laikūs
ganeju gūvis, sōku art
i vīnmār beju sōtni paēds,
pat varātu saceit – garšeigi.

Kod pyrmūreiz atgōja krīvi –
nūšmuleitōs pufaikōs,
kūdem saāstūs šineļūs,
ar speideigom portupejom apsajūzuši,
nūdūmōju – nadūd, Dīvs,
kaidreiz kliut leidzeigam
itim Petrogradas revolucionerim.

Kod Skadeņūs īsaroda vōcīši,
es vairs nazynōju, kū dūmōt –
jo izarōdeja, jim ari garšoj
bīzs spekis, ūlas i myusu gūteņu pīns.
Vīneigais, kū nūsprīžu –
vysi pasaules izsolkušī
vīns ūtram ir leidzeigi...

Pēc kara vyspyrms tacynōju svečus,
turpynōju art, tod izavuiceju kaļt
i 40 godus vīnā laidā dymdynōju vasari
pa lemešu i orklu dzeļža pakļōveigajom mīsom.
Dīniškō maizeite beja palīsa,
bet tūmār daudz cīšamōka, nakai
nazkod kolhoza smēdē īturātajōs
pyrmūs socialisma godu pušdīnēs.

Ūtrō Iļjiča laikūs
nūpērku sovu mōjeņu, tod pyrmū žiguleiti,
tod labklōjeibu gōdōju bārnim.
Vīneigais, kū nadareju, kai cyti –
lelā vairumā naaudzēju pučes...

Laikam tōpēc kaidreizejam pyrmryndnīkam
šudiņ pi durovom nakarinej zalta rūkturi,
tualetē nav sudobra pūda...
Jo vīneigais, kū labi vēļ prūtu –
ir nalegali (par pīceiti)
apkaļt apkōrtnē palykušūs zyrgus.

DZEJNĪKS

Ar baudu losu dzejuli, īvalku
cigaretes dyumu, tod
kafejas molku īguļdzineju –
i nazynu, kū vairōk
var pajimt nu
nūdaguļu klusōs dobas
ōtri radeitōs poezijas,
bet ir nūjauta, ka
asmu tendeits
iz vysom Zivs zeimes
horoskopā paradzātom baudom;
napōrskaiteišu – saprūtams, ka
daudz ir bejis
un ir pīnōcis laiks kaut kū
dabōt ari bez naudas, koč
i zynu, ka
nivīnam nav
daļas par munu interešu
nasamōkslōtū savteibu
iz breidi tū,
kod ir kaids,
kurs manis izbaudeitu dzejuli
otkon klausōs.

***

Sateiku mōti
i zynu, ka nikō
meilōka
navar byut
par jōs
ryupem sarīvōtū pīri,
jōs acim,
kurōs myužeigō pīdūšona.

Kod škirūs nu jōs,
dūmoju par vysu,
kas nav atkareigs nu manis.
I kai lyugšona golvā
tōpēc dzeivoj vēlēšonōs
vēļ laiceņu panest
skaidrū apziņu,z
ka pādejī,
kas pēc jōs
maņ byus palykuši –
muns Kungs,
muna Zeme,
tei Stuņde.

***

Kai akmiņs pret akmini
sytamēs –
zibini, pārkyuni, leiti
nūgludynoj atmiņu:
nav pagōtnes pavysam,
vīn naradzama iluziju dzērksts
lidynojās vērs gleitūs stotūs sasītom
eksistences pakaišu cysom.

Kai akmiņs pret akmini –
taida tim ocu skatīnim skaņa:
aizīt nabyuteibā vēļ vīna
dzeives anomaliju pylna dīna,
bet tymsa pamozom i baileigi
pīsakļaun pi manis.

Kai akmiņs pret akmini
pi sirds durovom syt
apstōkļu sakriteiba,
bet nakts soldonais rits
dvēselē plepineidams tvaikoj –
i labi zyna, ka ir
munu glōstu mīlōkais godalaiks.